Šis nebija rūpīgi izpētīts Briges maršruts. Biju tur darba dēļ, nomodā jau kopš diviem naktī, visu dienu strādāju un vakarā vēl pildīju darba pienākumus Iprā.
Kad beidzot nonācu viesnīcā pie Briges stacijas, biju fiziski pārāk nogurusi, lai dotos apskatīt pilsētu. Turklāt nākamajā rītā man bija jāpaspēj uz vilcienu pulksten 07.58.
Saprātīgs secinājums būtu bijis: Brige šoreiz vienkārši nenotiks.
Tā vietā aizgāju gulēt un uzliku modinātāju uz četriem no rīta.
Ne gluži tāda ieiešana pilsētā, kādu gaidīju
No viesnīcas līdz vecpilsētai bija aptuveni divdesmit minūšu gājiens. Tieši brīdī, kad tajā iegāju, uz ielas atradu bezsamaņā guļošu cilvēku.
Izsaucu neatliekamo palīdzību un gaidīju, līdz ieradās policija un mediķi. Tas bija nopietns sākums pastaigai, ko biju iztēlojusies kā klusu mazu klejojumu, un pēc tam ceļu turpināju krietni modrāka.
Tālāk cilvēku gandrīz nebija. Kāds velosipēdists. Cilvēks uz skrejriteņa. Piegādes šoferis. Varbūt vēl viens vai divi cilvēki, kuriem tiešām bija iemesls būt nomodā.
Citādi Brige bija mana.
Brige tumsā
Mani pārsteidza, cik tumša patiesībā bija vecpilsēta. Mans atskaites punkts ir Vecrīga, kur torņi un svarīgākās ēkas parasti ir izgaismotas ar prožektoriem. Brige pret apgaismojumu izturējās daudz izvēlīgāk.
Sākumā tumsa bija mazliet satraucoša. Biju viena pilsētā, kas slavena ar tūristu pūļiem, bet dažus kanālus sev blakus gandrīz nemaz nevarēju saskatīt. Laiku pa laikam piķa melnumā dzirdēju plunkšķi.
Droši vien pīles.
Cerams, pīles.
Jo ilgāk gāju, jo mierīgāk jutos. Cilvēku trūkums pārstāja šķist dīvains un sāka justies kā neparasta privilēģija. Starp mani un ēkām nebija cilvēku ķermeņu, neviens neienāca kadrā, un man nebija jāturpina kustēties tikai tāpēc, ka kādam traucēju.
Varēju vienkārši stāvēt un skatīties.
Kad kamera redzēja vairāk nekā es
Daži kanāli bija tik tumši, ka ar acīm neredzēju gandrīz neko citu kā melnumu. Tad pavērsu tajā telefona kameru, uzņēmu foto, un ekrāns pēkšņi parādīja atspulgus, vecas mājas, kokus un veselas ainas, kas no manis bija slēpušās.
“Labi. Oho. Tātad tas viss tur slēpās.”
Tā kļuva par daļu no pastaigas: sekot formām, atspulgiem un ielām, ne vienmēr zinot, ko tieši atradīšu. Protams, Brigē ir slaveni apskates objekti, bet tajā stundā galvenais apskates objekts bija pati pilsēta — bruģis, ūdens, jumti, torņi un no tumsas iznirstošas puķu kastes.
Neliels gotisks starpgadījums
Kādā brīdī ieklīdu Sint-Janshospitaal — viduslaiku slimnīcas — pagalmā. Viena pati fotografēju un pētīju ēkas, kad aiz muguras čīkstēdamies aizvērās vārti.
Nē. Es aizgāju.
Esmu redzējusi pietiekami daudz filmu, lai zinātu, kad jauka Eiropas pilsēta mēģina sākt spoku stāstu, un pirms brokastīm man tam nebija laika.
Mēģināju nokļūt arī līdz Bonifācija tiltam, taču vārti uz šo teritoriju bija aizslēgti. Atrastā informācija vēstīja, ka tie atveras septiņos, bet tad man jau bija jāizrakstās no viesnīcas, nevis jāorganizē romantiska tikšanās ar tiltu.
Ja kādreiz plānojat savu nakts vai rītausmas pastaigu, pārbaudiet aktuālos piekļuves laikus. Daži no skaistākajiem nostūriem atrodas aiz vārtiem pagalmos un baznīcu teritorijās.
Līdz tiltam netiku. Spokaino pagalmu pārdzīvoju. Manuprāt, godīga apmaiņa.
Viena pati Markt laukumā
Beidzot nonācu Markt laukumā un paskatījos augšup uz zvanu torni — ēku, ko uzreiz atpazinu no filmas In Bruges un ko tagad jūtos spiesta noskatīties vēlreiz.
Laukums bija gandrīz pilnīgi tukšs.
Atceros, kā tur stāvēju, lēnām griezos un skatījos uz visām grandiozajām ēkām, domājot:
Ak, mans sasodītais Dievs. Es te esmu pilnīgi viena.
Tajā brīdī absurdais modinātājs kļuva tā vērts.
Vienatne maina to, kā pievēršam uzmanību vietai. Bez pūļiem, caur kuriem lauzties, pamanīju atsevišķas fasādes, logus, siluetus un plašumu sev apkārt. Tumsa, kas sākumā lika uzmanīties, vairs nešķita kaut kas biedējošs. Tā bija kļuvusi par daļu no pilsētas, ko man bija ļauts ieraudzīt.
Pilsēta sāk mosties
Pēc aptuveni 05.20 debesis sāka mainīties. Vēl bija tumšs, bet melnais kļuva pelēks, un sāka parādīties apmācies, brīžiem miglains rīts.
Parādījās vairāk cilvēku. Vēl dažas mašīnas. Sākās piegādes. Kādā brīdī piebrauca kravas auto, un divi vīrieši atstarojošās vestēs, šķiet, mēģināja atmūķēt restorāna durvis.
Pieņēmu, ka viņi dara tieši to, kas viņiem jādara.
Turēsim īkšķus.
Ap sešiem cauri pilsētai jau brauca autobusi, un atkritumu vedējs nodarbojās ar dziļi neromantisko darbu, kas nepieciešams, lai skaista pilsēta paliktu tīra.
Burvība nepazuda. Tā vienkārši mainījās. Brige vairs negulēja — tā izstaipījās, iededza gaismas un gatavojās kļūt par to Brigi, ko redzēs visi pārējie.
Brokastis, izrakstīšanās un vilciens pulksten 07.58
Ap sešiem man beidzās laiks, un diezgan straujā solī devos atpakaļ uz viesnīcu.
Paspēju uz brokastīm, sakrāvu uz šķīvja omleti un lasi — viesnīcu brokastu bufetes pārākos pamatelementus, jo kurš gan gatavo omleti tā, kā to dara viesnīcas? — izrakstījos un paspēju uz vilcienu.
Viss noritēja aizdomīgi gludi rītam, kas sākās ar ātro palīdzību un pa vidu ietvēra iespējamu ielaušanos restorānā.
Ar divām stundām pietika, lai atcerētos
Es neuzkāpu zvanu tornī. Neizbraucu ar laivu, neiegāju muzejā un neveicu nopietnu beļģu vafeļu izpēti.
Un tomēr nejutos tā, it kā Brige būtu palaista garām.
Es redzēju tumšu, miglainu, brīžiem spocīgu tās versiju, kas lēnām modās man apkārt. Divas stundas bija gana, lai vieta paliktu spilgtā atmiņā tieši tāpēc, ka šis nebija parastais veids, kā to ieraudzīt.
Šis stāsts ir ārpus telts, tomēr tas savādi sasaucās ar kempingošanu vienatnē. Bija tas pats pirmais mirklis, kurā ļoti skaidri apzinies, ka esi viena, tā pati saasinātā uzmanība pret svešām skaņām, tie paši praktiskie drošības apsvērumi un tā pati pakāpeniskā pāreja uz uzticēšanos saviem instinktiem un telpas izbaudīšanu.
Nebija telts, šūpuļtīkla un kafijas zem priedēm. Tikai guļoša pilsēta, apmācies septembra rīts un neliels laika sprīdis, kuru gandrīz biju nolēmusi neizmantot.
Ar to pietika.
